Vindsērfings ir ūdens sporta veids, kurā izmanto vējdēli (parasti tas ir no 2 līdz 4 metru garš) un buru, kura izmanto vēja spēku. Bura kopā ar mastu un giku ir savienota ar dēli ,izmantojot masta pēdu. Buras lielums ir robežās no 1.5m2 līdz 12.5m2. Atkarībā no apstākļiem, burātāja prasmes un vindsērfinga klases var pielietot atšķirīgu buras izmēru.

     Lai atbrīvotos no stereotipa, ka "sērfošana ir hipiju sporta veids", leģendārais čempions Robby Naish vindsērfingā mēģināja saskaņot sporta tēlu ar dzīvesveida tēlu. Līdz 1990. gadam dalībnieki izmantoja dažādus nosaukumus, lai aprakstītu sporta veidu, tostarp „burāšana”. Neskatoties uz apzīmējumu "Windsurfings", kas kļūst par vispārpieņemto nosaukumu, sporta dalībniekus joprojām sauc par "burātājiem", nevis "sērfotājiem".

     Var teikt, kad vindsērfings noteikti balstās pagātnes kultūrā un sportā, un ir tuvs burāšanai, tomēr tas pārsniedz burāšanas robežas. Lai gan vindsērfinga ekipējumu var uzskatīt par jaunas versijas jahtu, tas piedāvā pieredzi, kas ir ārpus jebkura cita buru kuģa iespējām. Vindsērfingā var veikt lēcienus, salto un citus frīstaila trikus, kas šo sporta veidu pārceļ citā vidē, kas vairs nav vienā klasē ar jahtu. Salīdzinot ar sērfošanu, vindsērfinga braucēji pirmie brauca pa pasaulē lielākajiem viļņiem. Sākotnēji to spēja tikai daži līdz tika izgudrotas latas, kambari, masta pēda un līdz ar to viļņi kļuva pieejamāki visiem tradicionālajiem sērfotājiem. Braukšanā pa vilni sākas jauna ēra un vindsērferiem bija iespēja braukt pa tiem pašiem viļņiem, kur parastiem sērfotājiem.

     Vindsērfinga sportam ir liels potenciāls un izaugsmes iespējas, salīdzinot ar citiem tā sauktajiem "Extreme" sporta veidiem, piemēram, snovbords, brīvā kalnu riteņbraukšana vai kiteserfings. Sākotnēji vidējais sērfotājs burāja ar 3.8 m garu dēli ar trīsstūra veida buru (no auduma) vējā līdz 3m/s pa seklu ezeru, uzpūšot stiprākam vējam tā bija cīņa ar inventāru. Mūsdienās sērfotājs izmanto 2.25m dēli un sērfo pa viļņiem, kad vēja ātrums ir 12-16m/s.

     Lielu atšķirību starp burāšanu un sērfošanu var redzēt, kad sērfotājs glisē pa ūdens virsmu. Vindsērfingā ir panāktas lielas izmaiņas, pārveidojot korpusu tā, lai tas spētu iet caur un zem ūdens, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, lai dēlis nezaudētu stabilitāti uz ūdens, izmanto spuru un garākiem vējdēļiem arī švertu.

     Kad vējš sasniedz 4 m/s, sākas sērfotāju pāreja no slīdēšanas pa ūdeni uz glisēšanas stāvokli pa ūdeni. Lai vieglāk būtu uzsākt glisēšanu, dēlim jābūt salīdzinoši mazākam un vieglākam par šverta tipa vējdēli. Lai pārvarētu ūdens stumšanu un uzsāktu glisēšanu, izmanto dēli, kam nav ķīlis(šverts), bet izmanto tikai dēļa un spuras attiecības, lai varētu viegli uzsākt glisēšanu. Kad ir glisēšanas stāvoklis, tad pagrieziena manevru izdara pa vējam glisēšanas stāvoklī un turpina glisēšanu pretējā virzienā . Ir iespēja sērfot no 0-30m/s, bet sērfotāji izvēlas vēju no 8-15m/s, jo tas ir vispiemērotākais, lai glisētu, kas, savukārt, mūsdienās padara sērfošanu aizraujošu un ieved citā pasaulē ar ātrumu un dinamiku.

     Iesācējiem jāapgūst balanss uz dēļa un izpratni pārvietojoties pa to, lai nezaudētu līdzsvaru. Kad iegūta izpratne par burāšanas teoriju un apgūtas pirmās iemaņas, nākamais solis vindsērfingā ir glisēšanas uzsākšana un turpināšana.

     Pirmajās nodarbībās uz ūdens, lai iegūtu pamata iemaņas braukšanā ar vējdēli, nepieciešami instruktora ieteikumi un norādījumi, lai veiksmīgi apgūtu burāšanu. Lielā daļā attīstīto valstu ir nomas punkti un instruktori vindsērfingā. Sekojot instruktora norādījumiem, pamatiemaņas sērfošanā, vadīšanā un pagriešanās manevrus var iemācīties pāris stundās. Pamat prasmes sporta un meistarības uzlabošanā, lai izpildītu sarežģītākus manevrus, piemēram, glisēšanu, pagriezienu ātrumā, ūdens startu un citu triku izpildīšana var prasīt garāku apmācības laiku. Apmācība ar DVD pastāv un ir ļoti noderīgi, lai apgūtu un pieslīpētu sarežģītus manevrus un lēcienus, ko ir grūti demonstrēt un saprast dabā.

     Vindsērfingu, kad tas ir apgūts, var baudīt līdz sirmam vecumam, un arī tad vēl var uzlabot savas sērfošanas iemaņas. Tas daļēji ir tāpēc, ka vindsērfingam ir tendence izraisīt mazākus zaudējumus nekā sportā, kas notiek uz cietas virsmas (kaut arī neapdomātas rīcības dēļ var radīt nopietnu kaitējumu, jo pastāv liels ātrums un augstumi, kad tiek izpildīti lēcienus).

     Vindsērfings galvenokārt tika radīts kā pārvietošanās līdzeklis, nevis sports. Organizētā konkurence notiek visos līmeņos visā pasaulē un pastāv vairākas konkurētspējīgas vindsērfinga klases, kas ietver ātruma sērfošanu, slalomu, sacīkšu braukšanu (Raceboard), viļņu sērfošanu, superX, un frīstailu.

     Vindsērfings kā olimpiskais sporta veids tika iekļauts 1984. gada olimpiādē, kad vindsērfings sāka iegūt lielu popularitāti. Tomēr vindsērfinga popularitātē bija vērojams liels kritiens1990-to gadu vidū, kad aprīkojums kļuva specializētāks un prasīja vairāk zināšanu, lai burātu. Tagad šis sporta veids piedzīvo atdzimšana, jo jaunās iespējas, ko piedāvā iesācējiem, ir daudz vienkāršāk apgūstamas.

Rihards Akmentiņš - daļēji tulkots no http://en.wikipedia.org/wiki/Windsurfing

Vindsērfinga apmācība un noma/ windsurfing learning and rent/ Rihards Akmentins / e-pasts - info@vindserfings.com /